Ar somām uz Nīderlandi!

Čau, čau!

Mani piedzīvojumi turpinās un tā nu, ar mazu pārtraukumu Latvijā, no Islandes esmu nonākusi Nīderlandē, studentu pilsētā pie pašas Beļģijas robežas – Bredā. Ar domu, ka šoreiz jau nu gan braukšu uz kādu mazāk lietainu un vējainu vietu. Nu ja, mans plāns laikam neizdevās.

Kāpēc? – Ierados Nīderlandē, lai 5 mēnešus studētu International Leisure Managment programmu Erasmus apmaiņas programmas ietvaros. Tā nu ir – ja vienreiz esi pavadījis ārzemēs vairāk kā divus mēnešus, tad ceļošanas bumu visdrīzāk jau esi saķēris un pēc pāris mēnešiem pavadītiem Latvijā domas jau atkal skrien uz citu vietu, uz citiem piedzīvojumiem.

Lai nebūtu katram jāstāsta, ko es te daru un kāpēc es te esmu, – volā – uztapa šis blogs! Tad nu lasi un priecājies! Šodien aprit tieši 13 dienas, kopš esmu Bredā. Nekas daudz jau nav, bet neliels priekšstats par Bredu ir izveidojies. Tad nu ar pāris savām atziņām, kas radušās šo 2 nedēļu laikā, padalīšos arī šeit:

Pirmkārt – Nīderlandes laikapstākļi ir gandrīz tikpat neparedzami kā Islandes. Ejot ārā no mājas pavisam noteikti jānodrošinās gan ar lietusmēteli, gan papildus jaku. Ja nu gadās kāda silta un saulaina diena, tad visi dodas ārā ķert sauli, vai arī bauda to no saviem balkoniņiem, kuros izvietots viss saules netraucētai baudīšanai.

Otrkārt – jā, nīderlandiešu labākais draugs tik tiešām ir ritenis. Tas tiek ņemts līdzi visur – uz augstskolu, darbu, veikalu, pat ballēties uz vecpilsētu. Arī braukšanu ne tik skaidros apstākļos vietējie ir lieliski iemācījušies.

Arī es tiku pie sava riteņa salīdzinoši pieklājīgā bodē šķērsielas galā. Visticamāk gan tāpat tas bija zagts. Bredā, starp citu, riteņu zagšanai ir cita vērtību sistēma. Ja vien tev nav slinkums, arī pats vari iegādāties lielās knaibles un iegūt jaunu hobiju vaļas brīžiem. Tā nu tas ir, tāpēc pērkot riteni jāievēro princips – jo vecāks un sarūsējošāks, jo labāk.

Ja nu vēl plāno Bredā iegādāties riteni, nevis to, tā teikt, aizņemties, pastāv iespēja arī parkā atrast diezgan īpatnēju kompāniju, kurai pasakot maģisko frāzi „Do you know where to get cheap bikes?”, pēc pāris stundām jau savā īpašumā vari iegūt riteni par 10-20 eur. Atslēgas vārds ir „cheap”, jo šeit jau neviens nezog. Tikai aizņemas.

Mans jaunais ričāgs. Trakoti čīkst, bet mīļš gan.

Treškārt – nīderlandieši ir ļoti jauka nācija, izpalīdzīgi un angļu valodu pārzin ļoti labā līmenī. Ja stāvēsi krustojuma malā un centīsies saprast, kur kartei gals un kur mala, kāds noteikti pieies klāt palīdzēt. Ja stāvēsi ceļa malā un ar roku cītīgi sitīsi pa sava riteņa sēdekli, kurš spītīgi cenšas sagriezties 90 grādu leņķī uz aizmuguri, arī tad pavisam drīz pienāks klāt onkulis un, pat nepārzinot angļu valodu, izpalīdzīgi, bez jautājumiem palīdzēs sist. Nu, tā jau ir, nīderlandieši čilo. Ar zāli vai bez, viņi vienkārši priecājas par dzīvi.

Ceturtkārt –ja brauksi uz Bredu ar domu – „Nu, lūk, tagad satikšu daudz ārzemniekus un nevienu pašu latvieti” , tad labāk dodies uz citu pilsētu. Latviešu te ir daudz, ļoti daudz. Varu minēt, ka iestādījums KFC (Kentucky Fried Chicken) būtu jāpārsauc par Latvian Fried Chicken, ņemot vērā tajā strādājošo latviešu pārsvaru. Latviešu studenti laimīgi šo godu nodod viens otram.

Tā nu arī mana pirmā nedēļa pagāja latviešu tautības pārstāvju vairākumā – devāmies ezera meklēšanas ekspedīcijā, spēlējām frisbiju un taisījām mājas ballītes. Pa jauko.Protams, brīžiem pagadījās arī pa kādam nīderlandietim vai ķīnietim, kas iejucis mūsu kompānijā, bet tas jau bija eksluzīvi. Astoņi latvieši un viens ķīnietis.

Vēl viens novērojums – dabas tuvums. Pa visu pilsētu ir daudz, daudz parku, kuros vari doties atpūsties. Visās vietās var sastapt arī visdažādākos putnus, pat centrālajā parkā, kur apkārt, priecādamies par dzīvi, skraida vistas, gaiļi, mazie cālēni un truši. Pirmo reizi ieraugot trušus vainoju iepriekšējās dienas balli vecpilsētā, bet, pēc brīža ieraugot arī vistas ar cālēniem, sapratu, ka tā ir tikai vēl viena nīderlandiešu dīvainība. Joprojām aktuāls paliek jautājums, kur paliek vistu olas.

Runājot par augstskolu – šodien bija tikai pirmā diena ar lekcijām, tāpēc neko daudz vēl nevaru spriest, bet kopumā mācību pieeja man tiešām patīk – brīvas attiecības ar pasniedzējiem, radoša vide un mūsdienīgas mācību metodes. Arī pati mācību ēka ir iekārtota džungļu stilā ar liānām, foto tapetēm, tualetēm rojālajā stilā un mūziku foajē.

Un, protams, pati studentu dzīve – drusku iepazināmies ar to jau pirmajā nedēļā. Piedalījos Pub Crawl – viena nakts, vairāki bāri, balts tkrekls, kurš tiek aprakstīts no visām pusēm -, kā arī nākošajā dienā piedalījāmies studentu organizācijas KOMPASS rīkotajā ekskursijā pa pilsētu. No jēdziena „ekskursija” gan tur nekā daudz nebija – sadalījāmies komandās un katrai komandai tika doti dažādi uzdevumi, ko jāizpilda, – tad nu rezultātā skrējām īru bārā ar tekstu „Kiss me, I’m Irish!”, rīkojām speed-dating bārā, ķērām vistas, kas skraidīja pa parku, apmīļojām policistus, taisījām beer challenge, dejojām lap dance tikko satiktiem puišiem un vēl un vēl.. Vai es jau minēju, ka tas bija dienas vidū?

Orientēšanās spēle pa pilsētu Taisam cilvēku piramīdu drusku netradicionālākā izpratnē.

Selfijs ar kanālu.

Apmīļojam policistu. Īstais bija pārlieku naidīgi noskaņots.

Runājot par manu mīļāko tēmu – dzīves vietu – to joprojām nav izdevies atrast. Cenas ir ļoti augstas, gribētāju pārāk daudz un visam pa virsu nāk vēl dažādi ierobežojumi ārzemju studentiem. Tādu kā es, kuri joprojām nav atraduši, kur dzīvot ir ļoooti daudz, un ne jau tādēļ, ka viņi pietiekoši nemeklētu. Mājas lapas un sludinājumi man rādās jau sapņos. Līdz šim Bredā esmu dzīvojusi gan caur Couchsurfingu, gan, pašlaik, palieku pie latviešu meitenēm. Pāris varianti pašlaik ir, tāpēc ļoooti ceru, ka tuvākajās dienās pie istabas tikšu.

Un šodienu -1.septembri - pavadīju pavisam neierasti - braucu uz Bredas nomales pļavām, lai atrastu vairākus geokečinga slēpņus, taisīju selfijus ar govīm, salasīju kukurūzas nūjiņas, ko vēlāk mājās centīšos arī uzvārīt un pavisam nejauši nonācu citā pilsētā.