80 dienās apkārt Bredai!

Šovakar tā nedaudz parēķināju un, opā, esmu šeit jau 80 dienas! Daudz vai maz? Par to grūti spriest. Drusku jau iekšā ir tā sajūta, ka velk uz Latviju, bet tajā pašā laikā katru dienu ir tik daudz notikumu, sajūtu un pārmaiņu, ka rodas vēlme paildzināt šo piedzīvojumu vēl un vēl. Kas man pietrūkst visvairāk? – Laikam jau Latvijas rudens. Nav tā, ka šeit viņa nebūtu – ir, taču pietrūkst tās sajūtas, kas ir tikai Latvijā. Pietrūkst Siguldas, drēgno rītu un tējas dzeršanas manā virtuvē. Lūk tā, pavisam neapzināti esmu kļuvusi trakoti sentimentāla.

 Svētdienas riteņbrauciens.

Skats pa manu logu. Nu smuki!

Bet pieredze Bredā pievieno jaunu vērtību – smiekli un sarunas vakaros (bet jo īpaši pēc-ballīšu rītos) ar savām lieliskajām dzīvokļa biedrenēm – Annie no Bulgārijas un Liliju no Turcijas, neiztrūkstošais ritenis, kurš mani pavada visur, neizprotamie, bet mīļie aziātu kolēģi manā darba vietā un vēl un vēl. Tās mazās lietas, ko atcerēšos ar smaidu atgriežoties atpakaļ Latvijā. Laiks skrien ļooooti ātri un nepaspēšu ne attapties, kad būšu jau atpakaļ Latvijā, atceroties šo visu kā skaistu piedzīvojumu.

Bet labi, neizpaudīšos te pārāk daudz sava sentimenta uzplūdos un ķeršos pie lietas. Ko tad šeit galu galā esmu sadarījusi pēdējā pusotra mēneša laikā (jā, šajā brīdī varu ļoti atvainoties par savu slinkumu/aizņemtību, ka neesmu atvēlējusi laiku bloga rakstīšanai)? - Nu, pietiekami daudz, lai varu pāris Tavas minūtes nozagt mana bloga izlasīšanai.

Rudens Bredā.

Sākšu laikam ar to, ka esmu atradusi darbu! Nē, vispār divus! – Strādāju ķīniešu suši un grila restorānā – mazgāju traukus un izklaidēju ķīniešus ar savām latviešu dīvainībām. Tas strādā abos virzienos, īpaši brīžos, kad manā virtuvē ieskrien kāds aziāts pilnā balsī laimīgi iesaucoties – „Heeeey, dishwasheeer!” vai arī cits aziāts, kurš regulāri, ejot man garām uz saldētavu, dzied dziesmas vai runā nevienam nesaprotamā valodā. Viņi visi ir ļoti jauki, taču mēnesi nostrādājot ķīniešu restorānā saprotu, ka viņus neizprotu vēl vairāk. Bet visfantastiskākais no visiem ir mans boss, kurš regulāri pēc darba beigām man neļauj iet mājās pirms neesmu izdzērusi vismaz vienu B52 vai saki šotu. Reizēm arī vīnu, alu vai viskiju. Pirmajā darba dienā visus iepriekš minētos, gala rezultātā nākošajā dienā sekoja diezgan nelāgas paģiras. Tagad uz saki pusi pat vairs neskatos.

Savu ikdienu restorānā varētu raksturot tā – iedomājies, ka tev 3 minūšu laikā (trauku mazgājamās mašīnas darbošanās ātrums) ir jāpaspēj nomazgāt kaudze ar traukiem, ko jāsaliek uz paplātes, vēl vienu paplāti jāieliek trauku mazgājamajā mašīnā, tikpat liela kaudze jānoslauka, kā arī vēl jāskatās, lai viesmīļiem būtu, kur likt tikko atnestos traukus. Brīžiem sajūtos kā supermens virtuvē. BET laimīgais dienas moments ir darba dienas beigās, kad restorānam slēdzoties varu ēst fantastisku ķīniešu ēdienu, kā arī suši neierobežotā daudzumā. Tad arī piemirstas entās stundas, ko esmu pavadījusi virtuvē trauku un savas mūzikas (lasīt "telefona") kompānijā.

 Te ne-pa-ķeksi bilde ar Bredas foto izstādes bildēm Belcrum pludmalē, kas atrodas pilsētas centrā. Nu tāda maza hipster vieta.

 Kamēr Rīgā auksti, Bredā +24. Paveicās.

Tā kā interneta telefonā nav, izmantoju karti. Skoča daudzums un atzīmētās vietas apstiprina, ka izmantoju regulāri.

Taču, lai samaksātu par istabas īri Bredā, ar vienu darbu vien nepietiek, tādēļ paralēli, kad iznāk laiks, piestrādāju arī Call center – zvanu uz kompāniju pārstāvjiem Anglijā vai Amerikā un super jaukā balsī cenšos viņus pierunāt uz aptaujas aizpildīšanu. Uzlaboju savas spējas pārliecinošā balsī vaicāt aptaujas jautājumus par tēmām, par kurām man nav ne mazākās nojausmas – pēdējā aptauja bija par īpašiem kabeļu izbūvē un griešanai izmantojamiem rīkiem – slitting tools. Jāatzīst, ka arī angļiem lielākoties nebija ne jausmas, par ko viņiem jautāju, tādēļ saskāros arī ar atbildi – „Sleeping pills? We don’t have time for using them here.” Saskāros ar angļu pieklājīgumu pretstatā amerikāņu dusmīgajiem „Don’t call me! If I want to, I’ll call you myself!” Ir jau arī savas saulainās puses – varu neierobežoti klausīties amerikāņu automātisko atbildētāju uzgaidīšanas Mocarta skaņdarbos, kā arī īpašnieku tekstu ierakstos, kā piemēram – „I’ll call back as soon as possible.  God bless you.”

 Ne-pa-ķeksi bildes  Vol.2: 15 minūšu brauciens ar riteni no centra un esi jau Bredas nomalē. Un tur tevi pārsteidzošā kārtā mežā sagaida šie brīnumi.

 Nosaucu par sumbr-lāču-govīm. Ļooooti random.

 Viens mīļums tuvskatā.

 Vēl viens mīļums tuvskatā.

Un, klau, tā taču selfijbilde!! (Ja lasīji iepriekšējos bloga ierakstus, kā arī Islandes piedzīvojumus, tad zini, ka šī nav pirmā selfij-bilde ar govīm).

Varbūt pēc iepriekšējo rindkopu izlasīšanas domā, ka tā man šeit aiziet ikdiena, bet nēēē, laiks ballītēm (un mācībām) arī tomēr atliek. Un to šeit ir pavisam pietiekoši, nav svarīgi, kura nedēļas diena tiek svinēta, studentiem iemesls vienmēr atradīsies. Īsumā varu minēt, ka pēdējā pusotra mēneša laikā esmu paspējusi dziedāt Britnijas Spīrsas „Toxic” uz vietējā alternatīvā bāra skatuves, esmu pabijusi „Silent disco” – ballē, kur visiem apmeklētājiem tiek iedotas austiņas ar iespēju izvēlēties, kuru no dīdžejiem klausīties (diezgan īpatnēji, kad ar blakus esošo puisi dziesmas beigās attopies, ka esat dejojuši katrs pie savas mūzikas), „White party” – latviešu ‘sensation white’ versija ar tumsā spīdošajām krāsām, kā arī fantastiska helovīnballe – dīdžeji abās mājas pusēs, ugunskuri, dejojoši smurfi un vampīri. Ja mājās ierodos deviņos no rīta, tad balle tiešām ir bijusi izdevusies. Ā, nu ja, vēl jau varu pieminēt arī balli, kurā plānotās pusnakts vietā ballē ierados 4:30 no rīta. Dzirdēju, ka vakara sākumā to apmeklējuši ap 100 viesu. Man ierodoties, palikuši bija vien pieci, no kuriem divi bija latvieši.

 Silent Disco balle Bredā. Bildes apraksts- "Re, kāda es stilīga, mani pat fočē."

Gatava Helovīnballei. Nosaucu sevi par Māti Dabu ar nelielu zombija piesitienu.

Vēl varu pieminēt arī latviešu braucienu vēlēt uz Hāgu – novēlējām, satikām vēl latviešus un attapāmies plānotās pilsētas un jūras apskates vietā braucot uz Amsterdamu ballēt ar latvieti aizmugurējā bagāžniekā. Reakcija viņam izkāpjot ārā Amsterdamā, nevis Bredā vien bija to vērta. No Amsterdamas piedzīvojumiem naktī tapa viena bilde. Nu vispār jau trīš, bet tikai viena manā fotoaparātā.

 Vienīgā bilde no piedzīvojumiem naktī Amsterdamā. Te es un skulptūra. Centos radīt ļoti emocionālu noskaņu.

Ketija izrādīja pilsētas spicākos bārus. Seši priecīgi, nesen nobalsojuši latvieši.

Rīts Amsterdamā. Čāpojām cauri pilsētai ar GPS koordinātām, lai atrastu mašīnu.

Tā kā no Hāgas neko daudz izņemot Latvijas vēstniecību neizdevās redzēt, bija jābrauc atkal. Kopā ar poļu meiteni Zuzanu, nolēmām nedēļas nogalē braukt uz koncertu. Ar vēlmi ietaupīt un atrast piedzīvojumus nolēmām turp stopēt, kā arī palikt pa nakti pie nīderlandieša, kuru atradām caur Couchsurfingu. 

Piedzīvojumus sākām ar centieniem atrast pienācīgu vietu Bredas ārpusē, kur sākt stopēt, lai nokļūtu uz lielās šosejas. Atstājām riteņus pie vietējā pārtikas veikala ar cerību, ka atgriežoties Bredā tos izdosies atrast un sākām stopēt, gandrīz uz pretējo pusi, ja vien iepriekš nebūtu pajautājušas vietējās maiznīcas pārdevējām. Veiksme bija mūsu pusē un ar divām mašīnām jau pēc 1,5 stundas atradāmies Hāgas stacijas priekšpusē.  Pēc 10 minūtēm stāvējām arī solīto naktsmāju adreses priekšā, bet iekšā – ar vakariņām gaidošs nīderlandiešu puisis. Sagaidījām viņa draugus un kopā devāmies gan uz iepriekš plānoto koncertu, gan arī vēlāk atradām labākās balles pilsētā, tai skaitā 80to gadu stila balli, kur pamanījos izpildīt moonwalking un visneiedomājamākās deju kustības. Atstāju labu iespaidu par latviešiem. Piecos naktī balle nebeidzās un turpinājām ar karaokes dziedāšanu mūsu jauniegūtā nīderlandiešu drauga dzīvoklī. Žēl kaimiņu. Rītu iesākām ar krāsnī ceptiem kruasāniem, zemenēm un apelsīnu sulu (un vēl tikai pamēģini pateikt, ka Couchsurfing’s nav fantastiska lieta!!). 

Tālāk mūsu ceļi šķīrās (nīderlandiešu puisis ar puķu pušķi devās sveikt savu vecmāmiņu 80 gadu jubīlī), taču mēs devāmies pilsētas izpētē un jūras meklēšanā. Pēc tūristu cienīgas pilsēta apskates vakarpusē uzsākām stopēšanu Bredas virzienā. Šoreiz ar trīs mašīnām un trīs burvīgiem šoferiem jau pēc divām stundām atradāmies mūsu riteņu priekšā. Brīvdienas izdevušās, nu tā, ka ļooooti!

Pabūšana China town'ā - CHECK!

 Kanāli, kur vien skaties.

 Hāgas pludmale. Latviešiem neizrunājams skaņu salikums. Pilns ar suņiem un priecīgām ģimenēm.

 Un visam pa vidu divas stopētājas. Zīme tapšanas procesā, vēlāk pievienojās arī zaļie akcenti.

 Lieliskāku ceļojuma biedru kā poļu meiteni Zuzanu nevarētu vēlēties. :)

 Ha, nu man vajadzēja arī šitādu bildi, vajadzēja.

 Pff, un kur nu bez šitādas. Tā tak īstā Erasmus pieredze!

Pēdējā bilde un tad jau ķērāmies pie mašīnu ķeršanas atpakaļ uz Bredu!

Pieklājības pēc nedaudz pieminēšu arī mācības, lai tu nedomātu, ka tādas šeit neeksistē – jāmācās ir daudz un līmenis ir ļoti augsts. Arī pirmie eksāmeni jau bijuši, no kuriem vienam mācījos vairākas dienas bez apstājas. Nu tā, ka no rīta līdz vakaram. Laimīga nokārtoju (ko gan nevar teikt par 56% pārējo studentu). 

Bet vispār varu teikt, ka nīderlandiešu sistēmās var traki ļoti sapiņķerēties – esot studentam, nākas orientēties 4 portālos – viens atzīmēm, otrs materiāliem, trešais lekciju grafikam, ceturtais vēl kaut kam citam. Tā nu ir lieta, kas nīderlandiešiem patīk – noteikumi un sistēmas. Visam jābūt sakārtotam un īstajās vietās. Arī tik vienkārša procesa ka DigID numura (elektroniskā paraksta) iegūšana sastāv no datu ievadīšanas, epasta apstiprināšanas, īsziņā saņemtā koda ievadīšanas, apstiprinājuma vēstules (pa pastu) sagaidīšanas, atkārtotas saņemtā koda ievadīšanas. Un tad, ja paveicas, beidzot tiec pie gaidītā. Pasta pakalpojumus nīderlandieši ir ļooooti iecienījuši. Divu mēnesu laikā vien esmu saņēmusi vairāk vēstules, kā gada laikā Latvijā. Glaimojoši.

Kamēr vēl neesat aizmiguši, varu īsumā pastāstīt arī par ikdienas dzīvi mūsu dzīvoklī – papildus kofī-šopa eksistencei un savādajiem kaimiņiem, esam ieguvušas arī jaunu dzīvokļa iemītnieku – kaķi, kurš gan nāk un iet, kad vien pats vēlas (tā jau laikam viņi visi dara, vai ne?). Vēl pieminami ir arī veidi, kā uzsildam dzīvokli - ja paliek pavisam auksti (jo tāda lieta kā apkures pieslēgšana novembrī šeit ir pārāk ekskluzīva) – vārām ūdeni katlos, kamēr virtuve sasilst, izmantojam fēnu, vai arī atstājam dušu atvērtu uz 10 minūtēm. Īpatnēja ir arī interneta medīšana (tas mums tāpat kā kaķis – nāk un iet, kad vien vēlas) – pārsvarā to uztver tikai virtuvē, īpaši vienā punktā uz grīdas virtuves vidū. Pavisam normāls skats atnākot mājās – mana bulgāriešu istabas biedrene sēž uz spilveniem virtuves vidū, ēd vakariņas un mācās. Mēs pielāgojamies.

 Mūsu jaunais kaķis Semijs noķerts mulsā skatienā vistas virzienā. Bredas kaķiem piena produkti negaršo, viņi priekšroku dod gaļas izstrādājumiem.

Šajā bildē man vēl tas kaķis likās interesants. Tagad pāreju uz ignorēšanas attiecību fāzi. Lai kaķi labāk tomēr paliek gifos un man tuvumā nenāk. Palieku uzticīga suņiem.

Nu ja, nedudz aizrāvos, laikam nākošreiz jāraksta nedaudz regulārāk, citādāk pārāk daudz stāstāmā. Ceru, ka kaut drusciņ radīju savu Nīderlandes sajūtu. Un vispār gribēju pateikt, ka pavisam iespējams jau decembra vidū uzradīšos Latvijā. Tā ka – visdrīzāk tiekamies Ezītī, ja vien nepaspēšu uzrakstīt vēl vienu nejēgā garu bloga ierakstu. 

Čau!