Par putniem un meklējumiem

Čau, čau!

Nīderlande mani ir nedaudz aizrāvusi/ierāvusi, tādēļ arī tik ilgi neko neesmu rakstījusi.

Kas ir mainījies pa šo laiku? – Āh, daudz! Sākot jau ar faktu, ka vairs neklaiņoju pa Bredu no vienas vietas uz otru, jo man beidzot ir pašai sava istaba! Dzīvoklis atrodas pašā centrā, dalu to ar vēl divām meitenēm. Atrašanās vieta ir fantastiska, bet pats dzīvoklis – katra diena pārsteigumu pilna! Sākot jau ar to, kā es vispār pie dzīvesvietas tiku  - zvans no draudzenes ceturtdienas rītā ar vārdiem, lai pēc iespējas ātrāk steidzos uz Housing Agency, kur iespējams esot viena brīva istaba. Nonākot aģentūrā un uzzinot, ka uz dzīvokli kandidē jau cita meitene, uz aģenta jautājumu, vai vietu jau esmu redzējusi un esmu gatava parakstīt kontraktu, tikai piekrītoši māju ar galvu. Nākošajā mirklī tādā pašā garā turpināju atbildēt uz aģenta pieņēmumu, ka dzīvokli devos apskatīt kopā ar viņa kolēģi. Trešdienā. Tā nu ar diezgan azrautīgu galvas māšanu 15 minūšu laikā, noceļot istabu citai studentei, tiku pie savas istabas. Bredā savi likumi.

Te nu arī mana istaba - volā! Pašai savai divstāvīgā gulta, jācer, ka vienā jaukā dienā nepamodīšos uz grīdas ar lielām galvassapēm.

Saulains svētdienas rīts hipsterbildes ietvaros no mūsu "teras-kāpnem"

Bet pats dzīvoklis? Ou, nu viņš ir tik tiešām ĪPAŠS, ja ne interesants. Dzīvokļa izīrētājs ir bagāts marokānis, kuram pieder arī coffee-shops blakus durvīs, apakšējā stāvā dzīvo vēl viens marokānis, kurš pirmās divas nedēļas regulāri izmantoju mūsu dušu (viņaprāt, iemesls, ka viņš joprojām labo savu dušu šķita pietiekoši labs). Arī durvju atslēgas vēl neesam ieguvušas, jo jāgaida, kamēr īpašnieks atgriezīsies no Spānijas, kā arī trešajā dienā uzzināju, ka bēniņos, aiz slēgtajām durvīm, dzīvo vēl viens kungs gados. Diezgan lādzīgs, taču, lai viņš nonāktu savā dzīvoklī, viņam jāiet cauri mūsējam. Arī aģentūras darbinieki par so mazo faktu nebija informēti.

Te nu arī mūsu teras-kāpnes. Patiesībā jau ugunsdzēsības kāpnes uz kuram var nonakt izkapjot pa virtuves logu. Diezgan ekskluzīvi.

Skats pa manu logu. Pilsētas romantika. 

Jā, katru dienu mani sagaida jauni pārsteigumi. Jāpiemin arī to, ka ierodoties šeit pirmo reizi, radās iespaids, ka vieta stāvējusi tukša vismaz pāris mēnešu, par to liecināja arī dažas pazīmes, ka istabas biedrenes istaba tikusi izmantota kā papildus coffee-shopa telpas.
Pirmās 5 stundas savā jaunajā mājvietā pavadīju tīrot. BET ir tik ļoti labi būt pašai savā istabā, ar visām mantām vienuviet. Kā arī mums ir fantastiskas ugunsdzēsības kāpnes, kuras var izmantot kā terasi ar burvīgu skatu uz vecpilsētas pusi. Pirms pāris dienām ievācās arī meitene no Turcijas un šodien ievāksies dzīvokļa biedrene no Bulgārijas. Tā nu mēs te trijatā (plus kungs augšstāvā) dzīvosim.

Kas vēl jauns? Bredā notiek tik tiešām ļoooti daudz pasākumu, pa šo laiku esmu paspējusi apmeklēt arī divus mūzikas festivālus – HBO Intro Fest un Breda Pop Barst festival. Pirmais – vienu dienu ilgs festivāls studentiem no visas Nīderlandes pašā centrā ar vairākām skatuvēm, un dj’iem. Kas tad tur, tikai 20’000 studentu vecpilsētas ielās. Taču otrs festivāls – divu dienu garumā Bredas centrālajā parkā. Visdažādākā mūzika un visdažādākā publika.

Bez festivāliem Bredā ir vēl daudz, daudz balles – sākot ar otrdienām, internacionālajiem vakariem studentu bārā un tad turpinot ar trešdienām, ceturtdienām un tā līdz pat svētdienai. Vecpilsētas ielas naktīs ir vienmēr pilnas, pat nezinu, no kurienes visi ballētāji uzrodas. Kopumā 122 bāri.

Barbekjū balle bez barbekjū. BET ar diviem ēdieniem UN desertu.

Bet pieminot pirmās trīs nedēļas homeless studenta statusā, varu teikt tikai to, ka studenti Bredā ir patiešām lieliski un atļaus palikt pie viņiem pāris dienas, pat ja tevi satikuši tikai vienreiz. Tā nu paspēju dzīvot gan divreiz pie nīderlandietes, ar ko iepazinos caur CouchSurfing, pie brazīļu meitenes un puiša, vācietes, latvietēm, kā arī pie citas vācietes.

Ar brazīļiem taisam lifta-selfijus pirms lielās balles centrā

Vēl paspēju studiju projekta ietvaros apmeklēt Harderwijkas Delfināriju. Ir vērts redzēt, kā jūras lauvas ar zobenu mutē tēlo pirātus. Smējos 30 minūšu ietvaros no izrādes sākumam līdz pat beigām. Un, protams, vēl daudz, daudz delfīnu, haizivju un raju, kurām vari pieskarties cik vien vēlies utt. Normāls delfinārijs.

Jūras lauvas traki mīlīgas.

Un te izrāde ar pirātiem.

Bet pati Breda? - Pavisam noteikti īpaša pilsēta, vismaz man. Vistas un truši parkos, čilīgie bredieši, ceļojošās ērģeles un vēl daudz mazu, jauku detaļu man visapkārt.

Ceļojošās ērģeles - darbojas pašas ar gaisa spiediena spēku un milzonīgām nošu grāmatām.

Saulaina diena centrā.

Parki, parki, parki.. Tie ir tiešām visur!

Vistas, kas nāk ar tevi draudzēties..

...un uzbrukt tavām vīnogām.

Un burbuļ-puisis.

Tā nu man te iet. Pašlaik no dzīvokļa meklējumiem esmu pārgājusi uz darba meklējumiem, jo īre tomēr jāmaksā un ar Erasmus stipendiju nu galīgi nepietiek. Nav jau arī nemaz tik viegli, kā liekas pēc bildēm. Arī man ir skumīgākas dienas, bet kopumā - tas ir tik ļoti, ļoti to vērts!
Breda aizrauj!

Bučas, čau!

Ar somām uz Nīderlandi!

Čau, čau!

Mani piedzīvojumi turpinās un tā nu, ar mazu pārtraukumu Latvijā, no Islandes esmu nonākusi Nīderlandē, studentu pilsētā pie pašas Beļģijas robežas – Bredā. Ar domu, ka šoreiz jau nu gan braukšu uz kādu mazāk lietainu un vējainu vietu. Nu ja, mans plāns laikam neizdevās.

Kāpēc? – Ierados Nīderlandē, lai 5 mēnešus studētu International Leisure Managment programmu Erasmus apmaiņas programmas ietvaros. Tā nu ir – ja vienreiz esi pavadījis ārzemēs vairāk kā divus mēnešus, tad ceļošanas bumu visdrīzāk jau esi saķēris un pēc pāris mēnešiem pavadītiem Latvijā domas jau atkal skrien uz citu vietu, uz citiem piedzīvojumiem.

Lai nebūtu katram jāstāsta, ko es te daru un kāpēc es te esmu, – volā – uztapa šis blogs! Tad nu lasi un priecājies! Šodien aprit tieši 13 dienas, kopš esmu Bredā. Nekas daudz jau nav, bet neliels priekšstats par Bredu ir izveidojies. Tad nu ar pāris savām atziņām, kas radušās šo 2 nedēļu laikā, padalīšos arī šeit:

Pirmkārt – Nīderlandes laikapstākļi ir gandrīz tikpat neparedzami kā Islandes. Ejot ārā no mājas pavisam noteikti jānodrošinās gan ar lietusmēteli, gan papildus jaku. Ja nu gadās kāda silta un saulaina diena, tad visi dodas ārā ķert sauli, vai arī bauda to no saviem balkoniņiem, kuros izvietots viss saules netraucētai baudīšanai.

Otrkārt – jā, nīderlandiešu labākais draugs tik tiešām ir ritenis. Tas tiek ņemts līdzi visur – uz augstskolu, darbu, veikalu, pat ballēties uz vecpilsētu. Arī braukšanu ne tik skaidros apstākļos vietējie ir lieliski iemācījušies.

Arī es tiku pie sava riteņa salīdzinoši pieklājīgā bodē šķērsielas galā. Visticamāk gan tāpat tas bija zagts. Bredā, starp citu, riteņu zagšanai ir cita vērtību sistēma. Ja vien tev nav slinkums, arī pats vari iegādāties lielās knaibles un iegūt jaunu hobiju vaļas brīžiem. Tā nu tas ir, tāpēc pērkot riteni jāievēro princips – jo vecāks un sarūsējošāks, jo labāk.

Ja nu vēl plāno Bredā iegādāties riteni, nevis to, tā teikt, aizņemties, pastāv iespēja arī parkā atrast diezgan īpatnēju kompāniju, kurai pasakot maģisko frāzi „Do you know where to get cheap bikes?”, pēc pāris stundām jau savā īpašumā vari iegūt riteni par 10-20 eur. Atslēgas vārds ir „cheap”, jo šeit jau neviens nezog. Tikai aizņemas.


Mans jaunais ričāgs. Trakoti čīkst, bet mīļš gan.

Treškārt – nīderlandieši ir ļoti jauka nācija, izpalīdzīgi un angļu valodu pārzin ļoti labā līmenī. Ja stāvēsi krustojuma malā un centīsies saprast, kur kartei gals un kur mala, kāds noteikti pieies klāt palīdzēt. Ja stāvēsi ceļa malā un ar roku cītīgi sitīsi pa sava riteņa sēdekli, kurš spītīgi cenšas sagriezties 90 grādu leņķī uz aizmuguri, arī tad pavisam drīz pienāks klāt onkulis un, pat nepārzinot angļu valodu, izpalīdzīgi, bez jautājumiem palīdzēs sist. Nu, tā jau ir, nīderlandieši čilo. Ar zāli vai bez, viņi vienkārši priecājas par dzīvi.

Ceturtkārt –ja brauksi uz Bredu ar domu – „Nu, lūk, tagad satikšu daudz ārzemniekus un nevienu pašu latvieti” , tad labāk dodies uz citu pilsētu. Latviešu te ir daudz, ļoti daudz. Varu minēt, ka iestādījums KFC (Kentucky Fried Chicken) būtu jāpārsauc par Latvian Fried Chicken, ņemot vērā tajā strādājošo latviešu pārsvaru. Latviešu studenti laimīgi šo godu nodod viens otram.

Tā nu arī mana pirmā nedēļa pagāja latviešu tautības pārstāvju vairākumā – devāmies ezera meklēšanas ekspedīcijā, spēlējām frisbiju un taisījām mājas ballītes. Pa jauko.Protams, brīžiem pagadījās arī pa kādam nīderlandietim vai ķīnietim, kas iejucis mūsu kompānijā, bet tas jau bija eksluzīvi. Astoņi latvieši un viens ķīnietis.

Vēl viens novērojums – dabas tuvums. Pa visu pilsētu ir daudz, daudz parku, kuros vari doties atpūsties. Visās vietās var sastapt arī visdažādākos putnus, pat centrālajā parkā, kur apkārt, priecādamies par dzīvi, skraida vistas, gaiļi, mazie cālēni un truši. Pirmo reizi ieraugot trušus vainoju iepriekšējās dienas balli vecpilsētā, bet, pēc brīža ieraugot arī vistas ar cālēniem, sapratu, ka tā ir tikai vēl viena nīderlandiešu dīvainība. Joprojām aktuāls paliek jautājums, kur paliek vistu olas.

Runājot par augstskolu – šodien bija tikai pirmā diena ar lekcijām, tāpēc neko daudz vēl nevaru spriest, bet kopumā mācību pieeja man tiešām patīk – brīvas attiecības ar pasniedzējiem, radoša vide un mūsdienīgas mācību metodes. Arī pati mācību ēka ir iekārtota džungļu stilā ar liānām, foto tapetēm, tualetēm rojālajā stilā un mūziku foajē.

Un, protams, pati studentu dzīve – drusku iepazināmies ar to jau pirmajā nedēļā. Piedalījos Pub Crawl – viena nakts, vairāki bāri, balts tkrekls, kurš tiek aprakstīts no visām pusēm -, kā arī nākošajā dienā piedalījāmies studentu organizācijas KOMPASS rīkotajā ekskursijā pa pilsētu. No jēdziena „ekskursija” gan tur nekā daudz nebija – sadalījāmies komandās un katrai komandai tika doti dažādi uzdevumi, ko jāizpilda, – tad nu rezultātā skrējām īru bārā ar tekstu „Kiss me, I’m Irish!”, rīkojām speed-dating bārā, ķērām vistas, kas skraidīja pa parku, apmīļojām policistus, taisījām beer challenge, dejojām lap dance tikko satiktiem puišiem un vēl un vēl.. Vai es jau minēju, ka tas bija dienas vidū?


Orientēšanās spēle pa pilsētu Taisam cilvēku piramīdu drusku netradicionālākā izpratnē.


Selfijs ar kanālu.


Apmīļojam policistu. Īstais bija pārlieku naidīgi noskaņots.

Runājot par manu mīļāko tēmu – dzīves vietu – to joprojām nav izdevies atrast. Cenas ir ļoti augstas, gribētāju pārāk daudz un visam pa virsu nāk vēl dažādi ierobežojumi ārzemju studentiem. Tādu kā es, kuri joprojām nav atraduši, kur dzīvot ir ļoooti daudz, un ne jau tādēļ, ka viņi pietiekoši nemeklētu. Mājas lapas un sludinājumi man rādās jau sapņos. Līdz šim Bredā esmu dzīvojusi gan caur Couchsurfingu, gan, pašlaik, palieku pie latviešu meitenēm. Pāris varianti pašlaik ir, tāpēc ļoooti ceru, ka tuvākajās dienās pie istabas tikšu.

Un šodienu -1.septembri - pavadīju pavisam neierasti - braucu uz Bredas nomales pļavām, lai atrastu vairākus geokečinga slēpņus, taisīju selfijus ar govīm, salasīju kukurūzas nūjiņas, ko vēlāk mājās centīšos arī uzvārīt un pavisam nejauši nonācu citā pilsētā.

Tā nu man te pašlaik iet – katra diena pilnīgi savādāka! Bet kopumā - Breda laikam ir manējā. Manējā pilsēta. :)

Te nu arī pāris bildes:

Nīderlandiešiem ir īpatnēja gaume attiecībā uz pieminekļiem.

Gotiņas.

Un es ar gotiņām.

Lielā baznīca pilsētas centrā. Tik tiešām liela un iespaidīga.

Jauniņo iesvētīšanas pasākums.

Ar latviešiem devāmies meklēt ezeru. Atradām. :)

Atā!